Latvijā ir ļoti daudz dažādu grupu, taču, tieši grupas, kuras ir ar savu rozīnīti, savu stilu, nav tik daudz. Jūs esat viena no tām grupām, kura uztur latviskumu savā mūzikā. Instrumenti, mūzika, apģērbs - tas viss kopumā klausītāju, manuprāt, pārceļ savā ziņā pagātnē un ļauj ieskatīties tajā un izjust to, kādi bija mūsu senči.

- Kā jums radās ideja sanākt visiem kopā?

- XX.gs. 80.gados latvieši aktīvi interesējās par savas tautas kultūrvēsturisko mantojumu. Tad tika apzināta arī mūzikas daiļrade, mantojums. Dūdas (stabules) un bungas ir neatņemama latvju kultūrvide. Līdz pat XX.gs. beigām (arī jau atjaunotajā LV) folkloras grupas lietoja gan bungas, gan dūdas, bet tās bija palīginstrumenti šajās grupās (izņēmums bija 1995.g./1996.g. izveidotā kopgrupa ''Dūdinieks'' no tajā laikā esošajiem dūdiniekiem Latvijā). Dūdu meistars Māris Jansons katru gadu organizēja meistarklases dūdu izgatavošanā, kas veicināja to, ka Latvijā bija jau ievērojams dūdinieku entuziastu daudzums, kas savukārt 2003. gadā bundziniekam Mikum Čavartam ļāva ar iedvesmu veidot grupu, kur bungas un dūdas būtu galvenie un vadošie instrumenti (viduslaiku hronikās ir aprakstīta šādu kapellu pastāvēšana Livonijā). Grupas radošums izpaustos ne tikai folkloras melodiju atspēlēšanā, bet arī jaunu kompozīciju veidošanā (iedvesmojoties no dzimtā reģiona tradīcijām, turpinot tās jaunā piepildījumā). 2003.g. maijā tika uzaicināti dūdu un bungu entuziasti šim projektam (kuri pārsvarā vēl aizvien ir grupas pamatsastāvā).  

- Dūdas - šo mūzikas instrumentu, manuprāt, visi zina. Taču ievēroju, ka, piemēram, jūsu grupā ir arī igauņu dūdas. Vai starp tām arī ir kāda atšķirība?

- Jā, dūdas savulaik ir ievērojami plaši izplatīts un pazīstams instruments daudzu tautu kultūrās (sk.Wikipedia - Bagpipes). Bet mūsdienās tomēr var nodalīt tradicionālo un mūsdienu dūdu pielietošanu, praksi. Tradicionālās dūdas tiek gatavotas, cenšoties ievērot tās autentiskās tehnoloģijas, kuras bija pazīstamas un pielietotas senos laikos (cik izdodas to konstatēt). Mūsdienu dūdas, to izgatavošana ir pakārtota mūsdienu augstākām kvalitātes prasībām mūzikā. Loģiski un saprotami, ka senākos laikos pieejamās tehnoloģijas neļāva izgatavot instrumentus, ar kuriem varētu panākt stabilu toni un tembru. Vēl vairāk, senākos laikos nebija standartizētas mūzikas teorijas un kanonu, kādi tie ir mūsdienās.

Ir arī dūdas, kurās cenšas apvienot gan tradicionālo (lokālā reģiona tradīcijas), gan mūsdienīgo (kvalitātes prasības mūzikā). ''Auļos'' Leanne spēlē dūdas, kurās ir saglabātas Igaunijas reģionālās tradīcijas, kā piem. vienmēlīšu stabule, tonalitāte, maisa izskats, forma, stabuļu (arī burdonu) izvietojums, skaits, bet materiāli un izgatavošanas metodes jau ir mūsdienīgas (t.sk. gumija, plastika, metāls). Šīs dūdas izgatavoja Igaunijas dūdu meistars. Pārējie dūdinieki ''Auļos'' spēlē gan tādas dūdas, kurās saglabātas Latvijas reģionālās tradīcijas (tās izgatavoja Latvijas dūdu meistari Māris Jansons un Eduards Klints), gan mūsdienu dūdas, kuras var vislabāk nodrošināt mūzikas kvalitātes prasības (čehu dūdu meistars Petr Skalicki, spāņu dūdu meistars - Luis Obradoiro Jr.). Mūsdienu dūdas ''Auļos'' tiek izvēlētas, cenšoties atrast tādas, kuras vistuvāk atbilst Latvijas reģiona tradīcijām. Tai pat laikā jāņem vērā, ka arī viduslaikos notika aktīvi kontakti starp tautām un kultūras ietekme, tās apmaiņa bija plaša.

''Auļos'' tiek pielietotas arī elektroniskās dūdas (''Redpipe'' Rolf Jost).

Tradicionālās Igaunijas vai Latvijas dūdas ir tuvas principos (Austrumeiropai raksturīgās vienmēlīšu melodijas stabules), atšķiras tikai maisa formā, burdonu izvietojumā un arī tonalitātē…

 

- Kāda ir nozīme dūdu maisam?

- Dūdu maisa galvenā nozīme ir gaisa rezervuāra veidošana, lai vienlaicīgi un nepārtraukti piegādātu gaisu vairākām stabulēm. Jebkurš maisa veids, kurš nodrošina bez traucējumiem šo funkciju, tika un tiek lietots...

 

- Ko varat pateikt par maisu izdaiļošanu un izmantojamajiem materiāliem?

- Maisa izdaiļošana jau ir atsevišķu kultūras reģionu tradīcija, fenomens. Tapat kā jautājums par materiāliem, piem. Dienvidaustrumu Eiropā dūdu maisu šuva tā, lai dzīvnieka vilna būtu uz iekšpusi. Piejūras reģionos tika pielietotas jūras dotās iespējas (roņu āda, kuņģi). Mūsdienās gaisa rezervuāra augstākai kvalitātei tiek pielietoti sintētiskie materiāli maisa izgatavošanā (neilons, kevlārs, goretex, gumija). Bet jautājums atkal ir dilemma – tradīciju autentiskums ar zemāku mūzikas kvalitāti pret mūsdienu materiāliem, bet ar augstāku kvalitātes iespēju.

 

- Cik jūsu grupā ir dalībnieku?

- Mūsu grupā ir 6 dūdinieki, 1 kontrabasists, 3 bundzinieki.

- Jūsu grupai ir netradicionāls skanējums, kā jūs to panākat?

- Katram instrumentam ir savs skanējums un radot skaņdarbus tā autors (vai vēlāk papildinošais grupas radošums) vēlas iekļaut skaņdarba skanējumā kādu noteiktu tembru, toni, skaņu... Tas arī nosaka instrumenta izvēli, iekļaušanu perkusijās. Loģiski, ka ir tradicionālais skanējums, raksturīgs Latvijai, bet ir arī mūsdienu novitātes (''world music''), lai skaņdarbs būtu krāšņāks, bagātīgāks (piem. ''Auļu''  sadarbība ar Madagaskaras mūziķi Kilema).... Katrs instruments ir ar savu īpašu skanējumu ,kaut līdzīgu, tuvu, bet tomēr īpašu.

 

- Un kā ir ar bungām?

- Bungas ir gan ritma, gan melodijas instruments. Bungas pārsvarā ir neatņemama sastāvdaļa orķestros, kapellās... ''Auļu'' grupas projekts radās ar domu paust bungu un dūdu mūzikas kopskaņu. Mūsu novērojumi koncertos liecina, ka cilvēki vispirms reaģē uz bungām, ritmu un tikai pēc tam uz dūdām, melodiju. Tātad bungām ir ārkārtīgi liela nozīme.

- Vai jūs bungas iegādājaties  veikalā vai pasūtat pie meistariem?

- Visi uzskaitītie varianti bungu iegādē/ izgatavošanā tiek pielietoti. Pastāv gan tradicionālās bungas, kurās cenšas ievērot reģionam raksturīgās tradīcijas un arī autentiskās izgatavošanas tehnoloģijas. Bet pastāv arī mūsdienu bungas, kurās ir mūsdienu materiāli, mūsdienu izgatavošanas tehnoloģijas (t.sk. tās var nopirkt specializētā veikalā). Mūsdienu bungām ir liela nozīme, lai izpildītu mūsdienu augstākas kvalitātes prasības mūzikā, ko nevar panākt ar tradicionālām tehnoloģijām. Bungu izgatavošanas, piedāvājuma tirgus tiek apzināts gan uz savas pieredzes pamata, gan arī komunicējot ar citiem mūziķiem (viņu pieredze), t.sk. arī ar interneta starpniecību. Nesen pievienojām savam bungu klāstam arī vairākas bungas, kas izgatavotas Spānijā. Speciāli braucām pie meistara, lai noskaidrotu arī izgatavošanas nianses un šo to no tā aizgūstot arī pašu darinājumiem.

- Vai bieži koncertējat arī ārpus Latvijas?

Faktiski katru gadu Auļi koncertē ārpus Latvijas. Esam aktīvi dalībnieki arī starptautiskajā pasaules mūzikas tirgū ''Womex'', kur gūstam aizvien jaunus kontaktus un iespējas. Valstis, kurās koncertēts: Igaunija, Lietuva, Polija, Krievija, Čehija, Beļģija, Francija, Vācija, Spānija, Itālija, Ķīna, Ukraina, Dānija. Šovasar dosimies uz Malaiziju, kur uzstāsimies vienā no zināmākajiem pasaules mūzikas festivāliem''Rainforest World Music Festival''. Viesosimies arī Itālijā ''Triskell Celtic Festival''.

 

- Kā ir ar pārējiem pūšamajiem instrumentiem? Piemēram, stabulēm, kuras ir viens no senākajiem un izplatītākajiem Latvijas teritorijā spēlētajiem instrumentiem. Sākotnēji, ja nemaldos, bija kaula stabules. Sākot  no XVIII un XIX gs. etnogrāfiskajos materiālos tika pieminētas vairs tikai koka, mizas un niedres stabules.

- Ir teorija, ka arī dūdas (dūkas, kulenes, somu dūdas u.c.) tika sauktas par ''stabulēm'', pierakstot Latvijas melodijas XX gs. sākumā.

Auļi savā praksē izmanto pārsvarā koka stabules, bet mums ir arī plastmasas, metāla un raga pūšamie instrumenti, kas katrs ir ar savām tembrālajām niansēm.

Stabules izgatavošanas laikā tiek panākts, ka tiek izveidots cilindrisks vai konisks dobums ar noteikta diametra caurumiem noteiktā savstarpējā attālumā. Kā tas tiek panākts (izgriežot, virpojot, urbjot u.c.) – pieejamo tehnoloģiju un tradīciju jautājums.

 

- Jums ir arī tāds instruments kā bombarda. Runā, ka tā nedaudz atgādina flautu, taču, cik zināms, tas tā nav. Ar ko atšķiras bombarda no flautas?

- Bombarda tradicionāli ir nākusi no Francijas, no Bretoņas apgabala. Tomēr grupā tiek spēlēta šalmeja. Šalmeja ir koniska veida stabule ar dubultmēlīti un ir pazīstama Eiropā jau no 12.gadsimta. Lielākais popularitātes laiks bija viduslaikos un renesanses laikā, tomēr savu popularitāti nav zaudējusi arī šobrīd. Šalmeja pieder pie oboju dzimtas pūšamajiem instrumentiem un Eiropā droši vien ir ienākusi 9.-12.gadsimtā no Tuvajiem Austrumiem, kur šalmejas priekštecis varētu būt mūsdienās pazīstamā Turku zurna. Tomēr šalmejas saknes var sameklēt pat arābu,persiešu,ķīniešu un japāņu muzikālajā kultūrā.

Sākot no 16.gadsimta šalmejas Eiropā tiek veidotas jau ar dažādu skaņojumu un dažādu lielumu, līdz ar to parādās daudz plašāks muzikālais pielietojums, un tiek izmantots arī mūsdienās un arī grupā Auļi.

 

- Tad vēl bija Vargāns- dēvēts arī par varganu.kas  ir sens tautas mūzikas instruments, tas sastāv no rāmja un mēlītes, kuru ievieto mutē un strinkšķina ar pirkstu. Vai jūsu grupa izmanto arī šo muzikas instrumentu?

- Jā, ''Auļos''  šis instruments tiek izmantots, tas ir tradicionāls arī Latvijas un Igaunijas reģioniem.

- Tad vēl bija ģīga -  mūzikas instruments, kas radīts Zviedrijā 1829. gadā. Kam tā domāta?

- Pēdējos gados ģīgas vietā izmantojam elektrisko kontrabasu, jo skaņu var panākt līdzīgu, bet tajā pašā laikā iespējas ir plašākas un to ir vieglāk apskaņot uz skatuves. Auļi šāda veida instrumentus izmanto tīri muzikālu apsvērumu dēļ, lai aizpildītu brīvo frekvenču diapazonu starp bungām un dūdām.

 

- 4. jūnijā jums būs ''Gadalokos'' albuma prezentācija. Kurā vietā tā notiks un kur var iegādāties biļetes?

- Koncerts notiks šā gada 4.jūnijā plkst.19.00 Vidzemes koncertzālē ''Cēsis'', biļetes ir pieejamas Biļešu servisa kasēs, kā arī internetā bilesuserviss.lv

- Paldies grupai ''Auļi'' par interviju un tiekamies albuma prezentācijā!

 

 

Avots: Latviešu Mantojums

Autors: Jana Grieze

Foto: Didzis Grodzs

www.latviesumantojums.com